~ Bibliotēkas vēsture ~

Puskilometru no Salacas grīvas augšteces pa upi redzams pilskalns, kur 1226.gadā Rīgas bīskaps Alberts bija uzcēlis Salacas bruņinieku pili. Šeit sāka veidoties apdzīvotā vieta, kuru mēs tagad saucam par Salacgrīvu.

Bet ceļš līdz Salacgrīvas pilsētas statusam bija gadiem ilgs.

Laika gaitā mainījās rajoni, apriņķi, miesti, ciemi un novadi. Mainījās vietu nosaukumi. Dažādos laikos un dažādos pētījuma dokumentos minēti atšķirīgi vietvārdi.

Pilsētas tiesības Salacgrīvai piešķīra 1928.gada 7.februārī.

Savā tagadējā vietā Salacgrīva sāka attīstīties kā miestiņš ap 1870.gadu, kad Baltijas jūrā sāka uzplaukt piekrastes zvejniecība.

Salacgrīvai miesta tiesības piešķirtas 1921.gada 18.martā ar Valmieras apriņķa padomes lēmumu.

Salacgrīvas miests izauga uz Salacas pilsmuižas (Salacas labajā krastā) un Svētciema pilsmuižas (Salacas kreisajā krastā) zemes.

 

Svētciema pagasts (agrāk: vācu val. Neu-Salis, krievu val. Novosalackaja) agrāk saucās gan kā Jaunsalacas, gan kā Sveiciema pagasts.

Svētciema pagasts atradās ziemeļrietumu daļā starp Salacas, Pāles, Viļķenes, Vitrupes pagastiem un Rīgas jūras līci. Pagasts ietilpa Valmieras apriņķa rietumu daļā.

Salacas pagasts (agrāk: vācu val. Alt-Sales, krievu val. Starosalackaja) agrāk piederēja pie Vecsalacas muižas un saucās par Vecsalacas pagastu.

Salacas pagasts robežojās ar Rīgas jūras līci, Ainažu, Rozēnu, Alojas, Pāles, Svētciema pagastiem.

Salacas pagasta teritorijā Pirmās Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā atradās divi – Svētciema un Salacas pagasti.

Pēc padomju varas nodibināšanās pagasti pakāpeniski likvidējās. Salacas un Svētciema pagastu vietā izveidojās 3 ciemi: Zonepes, Korģenes un Salacas.

50-to gadu sākumā tie apvienojās vienā – Korģenes ciemā. Pēc tam Korģenes ciems tika pārdēvēts par Salacas ciemu.

 

Salacgrīvai pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada 7.februārī.

1998.gada 24.septembrī Salacgrīvas pilsēta apvienojās ar Salacas ciemu, izveidojot administratīvu vienību – Salacgrīvas pilsētu ar lauku teritoriju.

 

Ikkatras apdzīvotas vietas sabiedrības kultūras un izglītības līmeni ietekmē tādas dzimtā novada iestādes kā bibliotēkas.

Salacgrīvas pusē tās ir bijušas vairākas. Tāpat kā apdzīvoto vietu nosaukumi laika gaitā mainījušies arī bibliotēku nosaukumi, atrašanās vietas.

Vēsturiski bibliotēkas dibināja dažādas biedrības, kuras aktīvi darbojās dzimtajā pusē, vai arī ievērojami tālaika darboņi.

 

Svētciema pagasta bibliotēka (atradās „Lauvās”) dibināta 1870.gadā ar Svētciema muižas īpašnieka Dr.T.fon Fēgezaka atbalstu. Laikrakstā „Mājas Viesis” (1870.gads, Nr.52) rakstīts: „No Liel-Salaces draudzes

Nevaram klusu ciest par vīru, kas tagad Dieva priekšā aizgājis. Kad priekš 4 gadiem Sveiciemas valsts savu skolu uzbūvēja, tad ne tikai jaunais lielskungs Reinhold von Vegesack 4 pūrvietas zemes un visus pie būvēšanas vaijdzīgus kokus valstei par velti deva, bet arī vecais dzimtes kungs karl Otto von Vegesack, kas tolaik muižu jau dēlam bija atdevis, valstei kā palīdz’\ibu pie ēku uzbūvēšanas 300 rubuļus iešķiņķoja, un bez tam kapitālu no 1000 rubuļiem, kura intereses ikgadus priekš aumeistera loni būs izdot. Šo vasaru šis goda vīrs nomira, un savā pēdīgā nolikšanā atkal Sveiciemas valsti it bagāti ir pieminējis, jo tai ir atvēlējis

1) 200 rubuļus, ar kuriem grāmatu krājumu priekš lasīšanas – bibliotēku – ietaisīt būs;

2) 300 rubuļus, kuru intereses ikgadus izdot būs par palīgu tukšiemskolas bērniem, un

3) 1000 rubuļus, ka intereses valsts vecmātēm par labu noliktas. Bez tam arī vēl it derīgas klavieres skolai ir šķiņķojis.

            Kaut Dievs palīdzētu, ka mīļi Latvieši kungu rūpēšanas par viņu garīgu un miesīgu labklāšanu atzītu; kaut viņš Sveiciemiešiem dotu, savam aizgājušam dzimtes kungam pateicīgu pieminēšanu sirdīs glabāt”.

 

Bibliotēka atradās pagasta luterāņu skolā un pēc dāvinātāja novēlējuma bibliotēkas valdē bija jābūt vietējās draudzes luterāņu mācītājam vai pagasta vecākajam vai muižas īpašniekam. Valdība apstiprināja „sevišķu bibliotekāru”. Kopš 1898.gada, kad vietējās skolas skolotājs M.Vitmanis atstāja šo amatu, bibliotēkas darbība apsīka. No 1900.gada oktobra par bibliotēkas vadītāju tika iecelts skolotājs K.Villerts.

1903.gadā bibliotēkā bija 381 sējums, 21 lasītājs; maksa nebiedriem bija 50 kapeikas gadā un maksa par vienu grāmatas lasīšanu – 3 kapeikas. 1903.gadā iepirkta 31 grāmata.

1905.gadā bibliotēka savu darbību pārtrauca.

1927.gada 28.aprīlī Lielsalacas Lauksaimniecības biedrības valde lūdza Kultūras fonda Domei piešķirt bibliotēku, jo Svētciema novads atradies tālu no citiem kultūras centriem un biedrība pati nespēja apgādāt ar grāmatām apkārtnes iedzīvotājus.

Lielsalacas lauksaimniecības biedrības bibliotēka sāka darboties 1928.gada 2.aprīlī, kad pamatojoties uz Kultūras fonda 31.janvāra lēmumu Lielsalacas Lauksaimniecības biedrībai tika izsniegtas 620 grāmatas par 1226,53 Ls. Lasītājiem bibliotēka kļuva pieejama no 15.augusta. Bibliotēkas pārzinis bija Alfrēds Krogzems. Bibliotēka tika izveidota pārveidotajā „Lauvas” krogā.

1936.gadā par bibliotekāru  strādāja lauksaimnieks E.Kalniņš.

Lielsalacas lauksaimniecības biedrības bibliotēka 1938.gadā tika pārdēvēta par Svētciema lauksaimniecības biedrības bibliotēku. Bibliotēkā bija ap 500 sējumiem.

1941.gadā bibliotēkas nosaukums bija  Svētciema lauksaimniecības biedrības bibliotēka. Bibliotēkā bija ap 700 sējumiem. Tā nedarbojās, bet to pārraudzīja E.Kalniņš.

 

Vecsalacas bibliotekāru biedrības bibliotēka dibināta 1900-to gadu sākumā un tā atradās skolā, prz. Jānis Mendziņš. 1908.gadā bibliotēkai pieder 1687 sējumi

 

Tagadējā Salacgrīvas pilsētas teritorijā 1890.gadā sāka darboties Salacgrīvas (Sveiciema) Saviesīgā biedrība, pr. Roberts Zvirbulis

1904.gadā tika likumīgi pieņemti un apstiprināti Statūti

 

Salacgrīvas Saviesīgā Biedrība 1902.gada 4.augustā nodibināja Salacgrīvas Saviesīgās biedrības bibliotēku

1912.gadā tika uzcelts Salacgrīvas Saviesīgās biedrības nams, kurā vietu atrada arī bibliotēka.

 

Salacgrīvas Saviesīgās biedrības bibliotēkā sākumā bija 300 dažāda satura grāmatu. 1903.gadā bibliotēkā bija 447 grāmatas, no kurām 273 bija belestristika, 114 – zinātniska satura un 60 – dažāda satura. Lasītāju bija 30.

1912.gadā bibliotēkā bija ap 700 sējumu. Grāmatas lasīšanai varēja ņemt ikviens apkārtnes iedzīvotājs, abonēšanas maksa bija 60 kapeikas gadā jeb 5 kapeikas mēnesī.

 

Latvijas Bibliotēkas padomes 1926.gada Gadagrāmatā par Salacgrīvas saviesīgo bibliotēku ir minētas šādas ziņas: bibliotēka atrodas Salacgrīvas ciemā; uz 1925.gada 1.janvāri sējumu skaits – 333, no tiem 310 ir latviešu valodā, 285 daiļliteratūras vienības, lasītāju skaits – 15.

 

Salacgrīvas bibliotēka novietojusies vietā, kuru mēdz dēvēt par Salacgrīvas kreisā krasta centru. Te atrodas, veikali, kafejnīca, ambulance, pilsētas varas mītne u.c. Sila ielai piekļaujas pilsētas vecākā, vēsturiski vērtīgākā Rīgas iela.

 

Visos vēsturiskajos laikos bibliotēkas darbojušās sekojot dažādiem saistošiem likumiem un noteikumiem.

 

Salacgrīvas bibliotēkā kā vēstures liecinieces glabājas un kalpo darbam daudzas inventāra grāmatas. Pirmajās ļoti daudzi eksemplāri ir jau norakstīti kā nolietotas vai zudušas vienības.

 

1957.gadā Salacgrīvas pilsētas bibliotēka tika sadalīta un izveidojās: Salacgrīvas pilsētas bibliotēka un Salacgrīvas bērnu bibliotēka.

Tika reģistrēta 1.Bērnu bibliotēkas inventāra grāmata.

Inventāra grāmatās var noskaidrot, ka pati vecākā grāmatās ierakstītā un vēl nenorakstītā grāmata ir Rūdolfa Blaumaņa Kopoto rakstu 10.sējums.

 

Salacgrīvas bibliotēkā strādājuši daudz un dažādi sava aroda pratēji un mīlētāji. Cits atnācis uz bibliotēku nejaušības pēc, citu atvedis sirds aicinājums.

 

Olga Tene un Ina Kastjukēviča (Megere), Janīna Ramata, Ilona Rozenšteine, Gunta Zeme, Lija Blūma, Ausma Kārkliņa, Jolanta Borīte, Vizma Mežole, Inga Ende, Antra Bērziņa, Laimdota Krūzkopa, Irēna Makarēviča, Anita Emse  

 

1979.gadās Saviesīgās biedrības namam – bibliotēkai tika uzsākts kapitālais remonts, kurš tika pabeigts1989.gada 11.jūlijā.

 

Vēsture vijas līkuloču. Dažreiz tā atkārto iepriekšējo, tikai citā kvalitātē. Kādreiz bija viena Salacgrīvas bibliotēka, tad paralēli pastāvēja arī Salacgrīvas pilsētas bērnu bibliotēka. Un atkal notika vēsturisks pagrieziens. 1998.gadā abas bibliotēkas tika apvienotas vienā - Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā.

Saistībā ar Latvijas vēsturiskajām pārmaiņām - novadu izveidi, 2010.gada janvārī bibliotēka kļūst par Salacgrīvas novada Salacgrīvas bibliotēku.

 

Bibliotēka ir ne tikai grāmatu un informācijas izsniegšanas vieta, bet arī kultūras, izglītības un izklaides vieta. Kādi tik viesi – dzejnieki, rakstnieki, izdevēji, citas profesijas pārstāvji nav viesojušies bibliotēkā ! Neiespējami izcelt tos vērtīgākos, mīļākos viesus. Tāds daudzus gadus bija Dzejnieks un dziesminieks Alfrēds Krūklis (11.05.1921. – 17.05.2003). Ik pavasari 20.aprīlī, Salacas krasta dzejnieka Harija Heislera dzimšanas dienā, notiek dzejniekam veltīts piemiņas pasākums. Harija Heislera atdusas vieta ir Stienužu kapi.

 

Īpašs notikums ik mēnesi bibliotēkas dzīvē ir klubiņa „Noskaņa” dalībnieku tikšanās. Klubiņš savu neoficiālo darbību sāka kā lasītāju grupa „Dzejas draugi” 1984.gadā. Toreiz dzejas draugu grupa kopā sanāca šādā sastāvā: Cvetkova Anita, Gžibovskis Voldemārs, Ģērmane Astrīda, Jermacāne Inga, Ķezberis Miķelis, Logina Valda, Makarēviča Irēna, Metuse Skaidrīte, Numure Daila, Ramata Janīna, Rozenšteine Ilona, Zeme Gunta.

Ilgus gadus „Noskaņu” vadīja Lija Blūma, bet pēc Lijas pārcelšanās uz Rīgu, klubiņa saimniece ir Māra Apine.

 

Kā jau daudzas Latvijas bibliotēkas, arī Salacgrīvas pilsētas bibliotēka aktīvi piedalās dažādos projektos. Tieši pateicoties projektu veiksmīgai norisei, bibliotēkā 2001.gadā tika atklāts Sabiedriskais interneta pieejas punkts jeb SIPP.

 

Domājot par savas bibliotēkas, sava novada vēsturi Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā 2003.gada 29.novembrī tika atklāta novadpētniecības istabiņa.

 

Savas dzimtās vietas pētīšana, savas zemes izzināšana – tā ir svēta lieta ikvienam. Salacgrīvas pilsētas bibliotēkas darbinieki pirms pāris gadiem aizsāka vērienīgu, vērtīgu, unikālu pasākumu – organizēja pirmo Patriotiskās dzejas festivālu 11.novembrī Lāčplēša dienā. 2006. gadā notika 2.festivāls, 2008.gadā – 3.festivāls, 2010.gadā - 4.festivāls.

2015. gadā tika reorganizēta Salacgrīvas novada Salacgrīvas, Ainažu, Korģenes, Svētciema, Liepupes un Tūjas bibliotēkas, izveidojot Salacgrīvas novada bibliotēku kā centrālo bibliotēku ar piecām struktūrvienībām- filiālbibliotēkām: Ainažu, Korģenes, Svētciema, Liepupes un Tūjas bibliotēku.