Tikšanās ar literatūrzinātnieci Janīnu Kursīti- Pakuli
27.05.2026

JANĪNA   KURSĪTE SALACGRĪVĀ MEDUM PIEŠAUJ ETIĶI

Biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” šogad ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu īsteno projektu “Kas pētniekam azotē”.

21. maijā Salacgrīvas bibliotēkā viesojās laba mūspuses zinātāja – literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte. Profesori šurp vedināja kultūržurnāliste Liega Piešiņa, un tikšanās izvērtās par prieka un smaidu pēcpusdienu Janīnas Kursītes jaunākās grāmatas “Medus un etiķis” noskaņā. Tās atvēršanas svētki vēl tikai gaidāmi 11. jūnijā Latvijas Universitātes Mazajā aulā, taču stāsti par latviešu humoristiski satīrisko dzeju jau bija dzirdami pilsētā Salacas krastos.

Lieki piebilst, ka J. Kursīte ir ļoti ražīga autore. Pagājušā gada 18. novembrī Rīgas pilī tika atvērta viņas monogrāfija “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” (264 lpp.), bet gadu iepriekš dienasgaismu ieraudzīja apjomīgais krājums “Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu” (622 lpp.). Uz jautājumu – kā profesore to visu iespēj – atbildes nav, tā jāmeklē viņas grāmatās.

“Kamolkokā” atradu šādu atziņu: “Mainības laikos drošāk jūtas dabaszinātņu pārstāvji, jo viņu atklājumi sniedz vai var sniegt praktisku labumu vai arī – kaitējumu, kā kuru reizi. Humanitārajām zinātnēm, kā šķiet, ir pavisam cita, bet noteikti sava loma un nozīme – apzināt, kas ir sabiedrību (etnosa, valsts, kādas grupas) vērtības, pastāvēšanas pamats, attīstības iespējamie ceļi. Šajā grāmatā tie ir jautājumi, kas saistīti ar latviskumu. Esmu mēģinājusi noskaidrot sev pašai, kādi esam bijuši, kas mums bijis svarīgs un kuras no vērtībām, kas rodamas folklorā, literatūrā, plašāk – iepriekšējo gadsimtu kultūrā, esam saglabājuši un kāpēc. Cerams, ka tas noderēs arī citiem.”

Tieši tādēļ profesore ik gadus savus studentus ved izzinošās ekspedīcijās (šovasar pavisam tuvu mums – uz Mazsalacu!), apkopojot uzzināto un iespaidus plašā mozaīkā. Viena no tādām ir viņas grāmata “Sfumato nesfumato. Ekspedīcijas ceļi un neceļi”(2008). Mūspusē pie Anitas Emses tapuši šādi pieraksti: “Emšu mājas. Vectēvs un vecmamma Anitai Emsei (dz. 1942) vēl runājuši stipri lībiskā dialektā. Emse stāsta par apkārtējiem cilvēkiem, kas kopuši un zinājuši tautas tradīcijas. Bijusi tāda Rozīšu Lidija, pašus tuvākos nevarējusi izārstēt, bet no tālienes pie viņas braukuši un tiem viņa varējusi palīdzēt. Tinusi sarkanu diegu uz pirksta un skaitījusi tēvreizi. Kaimiņonkulis kādreiz stāstījis, kā kūtī no rīta atradis nosvīdušas govis. Aiz durvīm var dzirdēt, ka kūtī iet ka bail, bet kā iet iekšā, viss klusu. Tas lietuvēns, kas mokot tās govis. Vasarā ganībās jāsasprauž pīlādžu mietiņi pa lauku. Kamēr vējš tos mietiņus izgāž, nedrīkst tur govis dzīt. Pēc tam viss kārtībā, neviens vairs nespēs govīm kaitēt.”

Savukārt apcerējumā “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” veldzējos šādā profesores atziņā: “Kā lielie, tā mazie novadi ir saudzējama lieta. Vislabāk to darīt, kamēr vietējās īpatnības (paražas, valoda, izloksne, vizuālās un citas zīmes) vēl dzīvas. Tas jādara arī tad, kad šķiet, ka praktiskā jēga zudusi. Vidzemes jeb Salacas lībiešu valodu zinātnieki sāka atveidot, kad tajā vairs nebija palicis neviens runātājs. Sarosījās novadpētnieki, arī pašvaldības. Katra kultūrvienība ir daļa no kopējā Latvijas mantojuma.”

Šī apgalvojuma patiesīgumu labi apzinās “Vidzemes lībiskās kultūrtelpas” kopēji. Ir bezgala patīkami, ka Salacgrīvas muzejā un bibliotēkā netiek aizmirstas mūsu lībiskās saknes, reizi no reizes atgādinot senču mantojumu. Jā, arī latviešu humoristiski satīriskajā dzejā, kur ik pa brīdim medū iešauj etiķa piešprici.

                                                                                                Gints ŠĪMANIS